Virtuālā foto izstādē iepazīstina ar ģimenēm, kurās aug bērni ar kustību traucējumiem
Vienlaikus ar tehnisko palīglīdzekļu sistēmas uzlabojumu rīcības plānu, ko paredzēts sagatavot projekta noslēgumā, izvirzīts arī mērķis veicināt sabiedrības informētību un apzinātību par bērniem ar kustību traucējumiem un viņu ģimenēm, lai veidotu iekļaujošāku sabiedrību.
Projekta ietvaros aprīlī uzsākta kampaņa “Atvērti un draudzīgi visiem bērniem”, kā mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību un izglītot par bērniem ar kustību traucējumiem, parādot dialoga iespējamību. Kampaņa norisinās tiešsaistē (vietnē www.atbalstacelvedis.lv, sadaļā “Es sabiedrībā”), kur izvietota gan foto izstāde, gan tiks publicēti skolu radošu darbu konkursa labākie iesniegtie darbi.
Izstādē kopā ar fotogrāfijām, kuras uzņēma fotogrāfe Laura Šūlmeistere, ir lasāmi garāki un īsāki stāsti par desmit bērniem ar kustību traucējumiem un viņu ģimenēm, ko sagatavojuši paši bērnu vecāki. Lielākoties stāsti palīdz gluži vienkārši iepazīt šos bērnus kā cilvēkus, kuriem ir tādi paši sapņi un ieceres kā citiem, veseliem bērniem.
“Meitai ļoti patīk draudzēties un viņai ir mīļi draugi, tomēr reizēm vēlmi komunicēt un piedalīties ierobežo nespēja skriet līdzi, jo lielākajai daļai bērnu šajā vecumā kopīgas spēles un draudzība ir saistītas ar kopīgu kustību prieku. Tas liek mums, tuvajiem cilvēkiem, nemitīgi domāt, meklēt un censties iedot tādas prasmes un iespējas, kas, lieki netraumējot, ļautu Stellai augt, kļūt iespējami patstāvīgai, gūt un dot prieku savā dzīvē,” atzīst sešus gadus vecās Stellas mamma.
Daudzos stāstos atspoguļojas tas, cik daudz enerģijas un gribasspēka ir šiem bērniem un ģimenēm, kuri, spītējot apstākļiem un valsts atbalsta sistēmas ierobežojumiem, turpina cīnīties par nākotni – kvalitatīvu izglītību, pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā un dažādu sapņu piepildīšanos. “Ortozes un labi apavi ir pamatu pamats. Kad ir šīs lietas, tad mēs ejam tikai vienu ceļu: darām, ko varam un nekoncentrējamies uz to, ko nevaram. Un tā arī ir, Francis var daudz,” stāsta zēna mamma: “Francis var izaugt par gudru, spējīgu, pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kas dod savu artavu valsts attīstībā. Tāpēc tik ļoti svarīgi dot viņam “stingras, stabilas” kājas, kas droši sper katru dzīves soli pretī lielajai pasaulei.”
Stāstos jūtama gan pašpārliecība un cerība, gan vietām vilšanās un neziņa. “Esam aktīva ģimene, kas nemitīgi rosās – brauc ar laivām, ar riteņiem apceļo Latviju, piedalās sacensībās, pārgājienos u.tml. Kad piedzima mūsu jaunākā atvase, kura diagnoze noteica nestaigāšanu un ļoti trauslu apiešanos, maigi sakot, bijām šokā. Bija sajūta, ka pār mums nolaidies neziņas un tukšuma miglas mākonis,” atminas Artūra mamma Dace. Par valsts atbalstu viņa izsakās kritiski: “Lai arī valsts pārstāvji saka, ko sacīdami, bet atzīšu: vides pieejamība un iekļaujoša vide lielākoties valstī ir tikai “uz papīra”, arī iestāžu attieksme un sniegtā informācija lielākoties ir šaura un skopa. Mēs vairs uz to nepaļaujamies.”
